Mans stāsts
Mana bērnība un Apphemeride – kāpēc es to visu izveidoju
Es piedzimu ar smagiem redzes traucējumiem. Visu mūžu Saules virziens, diennakts laiks un gadalaiks man bija ļoti svarīgi, lai orientētos. Jau mazs būdams es neorientējos pēc ēkām vai ceļiem. Es iegaumēju, kurā gadalaikā un kurā diennakts laikā Saule atrodas kurā virzienā. Gaisma un ēna vienmēr bija mans kompass. Pulksteni es pratu nolasīt jau tad, kad man bija tikai 4 gadi.
Jau pirmklasnieka gados mani fascinēja kāda lieta: aukstā novembra dienā Mēness pulksten 17 atradās gandrīz tajā pašā vietā debesīs, kur Saule vasaras rītā pulksten 10. Toties vasarā es bieži skumu, ka pilnmēness karājas tik zemu. Man tik ļoti patika to vērot. Jau bērnībā es prātoju: kāpēc tā ir?
Es bieži fantazēju par to, kāda būtu mūsu dzīve, ja dienu noteiktu nevis Saule, bet Mēness. Iedomājies, ka Mēness mums pasaka, kad ir rīts un kad pusdienlaiks. Tad mūsu senči varbūt būtu būvējuši nevis saules pulksteņus, bet Mēness pulksteņus.
Septiņu gadu vecumā es uz savas CASIO rokaspulksteņa pasaules laiku vienmēr iestatīju pēc Mēness. Vienkārši tāpēc, ka tas mani darīja laimīgu. Es sapņoju par pulksteni, kas aprēķina datumu un laiku pēc Mēness stāvokļa. Tieši to es vēlāk vispirms iebūvēju Apphemeride. Tā ir maza, neuzkrītoša Apphemeride funkcija – taču man pati svarīgākā. Tas ir „Moon” rādījums Mēness kartē kopā ar datumu un laiku.
Vecmāmiņa dzimšanas dienā man bieži dāvināja kalendāru ar laikiem, kad Mēness lec un riet.